Par Dvēseli un EGO

Šamaņiem ir ļoti skaista leģenda par Ērgli un Kondoru, ka tad, kad debesīs redzēs ērgli un kondoru bakus lidojam, tad uz planētas atgriezīsies miers un harmonija. Šamanismā Ērglis simbolizē Prātu, Intelektu, Varu un EGO, bet Kondors – Viedumu, Vienotību, Sirdi un Dvēseli. Tātad, ja cilvēkos prāts un sirds būs balansā, tad arī planēta atgūs mieru un harmoniju.

Kā šie divi apziņas koncepti virza mūsu evolūciju, un kā EGO un Dvēsele savstarpēji mijiedarbojoties nosaka mūsu dzīves ceļu. Šobrīd skatoties uz pasauli mums apkārt, mēs redzam pērsvarā EGO diktētu realitāti, kur “spēles” noteikumus raksta tie, kam ir vara, jeb, kam lielāks EGO. Tas protams ir ļoti destruktīvs ceļš, jo EGO ir nepiepildāma mūsu apziņas daļa, kā badīgs gars, tas vienmēr meklē vairāk un vairāk. Pat ja tam piederētu visas pasaules nauda, armijas un reliģijas, EGO būtu badā un prasītu vēl.

Jūs noteikti jautāsiet, kāpēc mūsu dvēselei, pašos pirmsākumos, vajadzēja “pievienot” sev tādu destruktīvu apziņas formu. Pirmkārt, EGO ir tikai šīs realitātes, šīs ilūziju matricas koncepts, lai motivētu dvēseles, izzināt sevi, pieredzēt dažādās situācijās, mācoties realizēt sevi fiziskajā realitātē u.t.t., bet dvēseles, savā vistīrākajā būtībā, ir tīra un brīva mīlestības apziņas forma, kurai nav nekāda motivācija iesaistīties, kaut kādās “drāmās” vai sāncensībās. Tāpēc dvēseles, pirms inkarnācijas šajā realitātē, atdalīja savu apziņu ar “amnēzijas plīvuru” no Radītāja, jeb bezgalīgās esības, un radīja savu apziņas konceptu, kas ir balstīts tikai uz cīņu un konkurenci. Tātad, pašos pirmsākumos EGO tika radīts, lai šai “ilūziju spēlei” piešķirtu emocijas, sajūtas, azartu u.t.t. Ja viss eksistētu tādā formā, kā tas bija domāts, tad cilvēku rīcība būtu tāda, kādu mēs šobrīd novērojam, dabā, dzīvnieku pasaulē, tikai protams, civilizētākā un daudz “smalkākā” formā. Dabā lauvu tēviņi mērojas spēkiem, lai iekarotu lauvu mātītes uzmanību, putniņu puikas sacenšās dziedāšanā un spalvu krāšņumā, lai putniņu meitene izvēlētos tieši viņu. Tāpat arī cilvēkiem, kad vīrietis mēģina iekarot dāmas sirdi, viņš cenšās būt labāks, spožāks un ievērojamāks, nekā pārējie, lai dāmas izvēle, kristu tieši uz viņu. Tā ka pašos pamatos, konkurence mudina mūs kļūt labākiem.

Tātad, bez šiem diviem konceptiem, šīs realitātes pieredze nebūtu iespējama. Ja nebūtu “amnēzijas plīvura” tad mēs neapzinātos sevi, kā individualitāti un nevēlētos iegūt, kādas citas “individualizētas apziņas daļas”, jeb dvēseles mīlestību vai uzmanību, jo otrā pusē “plīvuram” mēs visi esam vienota apziņa, un ja nebūtu EGO, tad šai “spēlei” nebūtu emocijas, un izaugsmes, un sāncensības gara. Tātad, pašos pamatos, brīnišķīga ideja un aizraujošs spēles koncepts, bet tikai pie nosacījuma, ka dvēsele un EGO, jeb sirds un prāts ir balansā.

Šobrīd nevēlos apspriest visus faktorus, kas mūs ir attālinājis no dvēseles apziņas un tur mūs “aptrakuša” EGO varā, bet vairāk vēlos palīdzēt jums atšķirt, kā mūsu izvēles nosaka dvēsele, un kā EGO, lai mēs spētu atgūt balansu sevī.

Pirmkārt. Dvēsele ir plūstoša un radoša enerģija, EGO ir konfliktējoša uz cīņu balstīta enerģija. Kā piemēru, varam iedomāties upi pilnu ar zivīm. Dvēsele, lai noķertu zivis, iekāptu laivā un laistos pa straumi, turpretī EGO airētu pret straumi. Priekš ego, jo ar lielāku cīņu, kaut kas ir iegūts, jo tam ir lielāka vērtība, kaut gan zivs ir tikai zivs.

Otrkārt. EGO nav motivēts uz problēmas risināšanu, jo ja problēma tiks atrisināta, tad cīņa beigsies, un būs jārada jauna problēma. Tātad mēs savās dzīvēs vairojam visu, pret ko cīnamies. Šeit gan mēs grēkojam visi, vai mēs cīnamies pret saviem iekšējiem dēmoniem, vai globālā mērogā pret korupciju, tas viss situāciju padara arvien sliktāku. Visbiežāk mūsu iekšējie dēmoni ir mūsu pašu dvēseles “kritušās” daļas, kas mūsu evolūcijas laikā dažādu smagu “dvēselisku” traumu rezultātā tika atdalītas no mūsu dvēseles, un ir turpinājušas savu evolūciju dažādās “ēnu” vai “tumsas” pasaulēs, tāpēc visbiežāk mūsu iekšējos dēmonus vajag apzināt, atpazīt, izdziedināt ar mīlestību, un pievienot atpakaļ savai dvēselei. Protams, ir arī patiešām eksistējošas dēmoniskas formas, kas mēdz “apsēst” dvēseli, prātu vai apziņu, bet tādi gadījumi notiek retāk, nekā mēs domājam, bet tad gan jums butu vajadzīga profesionāļa palīdzība.
Tātad, ja mēs sākam cīņu pret saviem dēmoniem, tad mēs varam radīt patiešām varenas dēmoniskas formas, kas gala rezultātā sagraus mūs pašus, bet EGO būs laimīgs, jo viņš taču cīnās pret dēmoniem.
Tas pats attiecās arī globālā līmenī, ja mēs cīnamies pret korupciju, pret karu, pret finanšu verdzību, mēs patiesībā tikai lejam ūdeni uz esošās sistēmas dzirnavām. Es vairs neatminos, kurš vastsvīrs teica, ka nekas tā nevairo korupciju, kā cīņa pret korupciju.

Ja mēs vēlamies pasauli brīvu no korupcijas, tad mums jāsāk ar sevi, lai mūsu patiesība, kura ir mums katram kā dzīves vadlīnīja, nebūtu korumpējama, un lai mēs nenododam savu patiesību, ne baiļu, ne iekāres vadīti. Līdz tas kļūst par normu mūsos pašos, mūsu ģimenēs, darbavietās, draugu lokā, u.t.t. līdz krietnums un godīgums atgūs savu spožumu, bet korupcija spēs dzīvot tikai “enā”.

Tas attiecās pilnīgi uz visu, nav iespējams karot, lai būtu miers, miers ir vienkārši tas kas ir, ja mēs pārtraucam karus. Vienreiz mums ir jāmaina spēles noteikumi ar dvēselisku viedumu, nevis EGO varenumu. Sistēma pasaulē, tāda, kā ir šobrīd, pastāv tūkstošiem gadu, cik vien senas vēsturiskas liecības mēs spējam atrast, (šobrīd rakstītā vēsture sniedz liecības par vairāk nekā 6000 gadu seniem notikumiem), vienmēr ir bijuši kari un vienmēr tauta ir bijusi pret varu, un vara pret tautu. Tā ka mainās tikai sejas un dekorācijas, bet varas dzīres uz tautas rēķina ir nemainīgas daudzus tūkstošus gadu. Ar varu nevar gāzt varu, bet ja cilvēks pirmkārt pastieps roku tuvākajam, un līdzcilvēkus sāks uzskatīt, kā vienlīdz vērtīgus ar sevi pašu, un uztversim esošo iekārtu, tikai kā feodālisma, vai verdzības atlieku, tad viss nostāsies savās vietās, jau vienas paaudzes laikā, vai tik ātri, cik ātri mēs sapratīsim, ka patiesībā visi esam vienota apziņa.

Treškārt. Dvēsele ir bezgalīga, vienmēr esoša, brīvas apziņas forma, lai arī cik šajā realitātē tā tiktu apspiesta vai ignorēta. Turpretī EGO ir tikai šajā realitātē esoša ilūzija, vai koncepts, kas ārpus šīs realitātes neeksistē, tātad tieši EGO ir tas, kas lai apliecinātu savu “īstumu” mūsos uztur bezgalīgas cīņas, lai mēs pēc iespējas mazāk būtu vienoti ar dvēseli, un lai mūsu apziņa būtu EGO pakļautībā vienmēr.
Tāpēc arī izkļūšana, vai atmošanās no šīs ilūziju matricas, neatvadoties no EGO nav iespējama. Jo, ja mēs pamodīsimies no šī ilūzīju murga, tad EGO pārstās būt. Pat neskatoties uz to, ka EGO ir tikai mākslīga programma, kā mākslīgais intelekts, viņš tomērt sevi apzinās un tam ir pašsaglabāšanās instinkts. Šajā gadījumā, ir vēl viena problēma, EGO pats apzinās, ka nav īsts, bet atsakās to pieņemt un mēģina sevi apliecināt visos iespējamos veidos. Galvenokārt ar trim visvecākiem cilvēces klupšanas akmeņiem, ar naudu, varu, un slavu. Ar šīm trīs lietām mums viss, it kā būtu skaidrs, bet EGO ir daudzi citi apziņu kropļojoši izpausmes veidi.

Pirmais ir pastāvīga uzmanības pievēršana, kuru mēs cilvēkos redzam, kā uzmanības deficītu. Tie ir tie, kas pašapliecinās, liekot sociālajos tīklos desmit bildes no visparastākajām vakariņām, tie ir tie, kas mēģina nonākt masu mēdijos ar jebkuru savu viedokli, tādi cilvēki parasti nespēj klausīties, bet spēj tikai runāt.

Otrs veids ir uzmanības diedelēšana, tie ir tie cilvēki, kuri piemēram, savam partnerim regulāri jautā, vai tu mani mīli, vai tu mani cieni, vai es tev vispār kaut ko nozīmēju, u.t.t. Tas ir tāpēc, ka tie kuri nav apzināti vienoti ar savu dvēseli, kas arī ir beznosacījuma mīlestība, sevis apzināšanās, pašcieņa u.t.t., tad tie, kuri neatrod sevī šīs īpašības, caur EGO mēģina pieprasīt tās no citiem.

 Ceturtkārt. Dvēseli vada mīlestība, bet EGO – bailes. Dvēseles mīlestība nav uz sevīm vērsta, bet uz visu dzīvo, cilvēkiem, dabu, dzīvniekiem. Ja kāds dvēseles pieņemts lēmums, nenes labumu visiem iesaistītajiem, tad tāds lēmums nav labs lēmums, un tas netiek īstenots. EGO turpretīm ir vienaldzīgs viss dzīvais, jo pats ir tikai mākslīga programma. EGO ir darījumu programma, ja labumu var iegūt izcērtot kokus, tad tas ir labs darījums, ja var ietaupīt naudu izgāžot toksiskus atkritumus dabā, tad tas ir labs darījums, ja zīloņkauls maksā milzu naudu, tad beigtu zīloņu grēdas ir tikai nenozīmīgs faktors. Ja var jebkādā veidā tikt pie varas svirām, un piespiest pārējos par to maksāt, tad tas ir vispār fantastisks darījums. Caur EGO darbojās visa uz bailēm veidotā realitāte, bailēs no trūkuma, mēs raušam naudu un mantu, bailēs no soda un represijām mēs maksājam nodokļus par savu zemi, kas paaudzēs jau pieder mūsu dzimtai, un maksājam tiem, kam nepieder neviens smilšu grauds uz šīs pasaules, bailēs no kara, mēs bruņojamies un radām vēl lielākus kara draudus, daži bailēs no elles uztur reliģiskās sektas, lai tikai tiktu pestīti. Īpaši šiem cilvēkiem, es vēlos jautāt, kāpēc vajag dzīvot tādu dzīvi no kuras pašus vajag pestīt.

Tātad īss kopsavilkums. Dvēsele ir radoša, plūstoša apziņa, tāpēc dvēselisks risinājums jebkurai nepatīkamai realitātei, ir radīt labāku realitāti, lai esošā vienkārši kļūtu nevajadzīga. Tā mēs varam radīt savu iekšējo pasauli, mūsu valsti, mūsu planētu u.t.t. Toties priekš EGO ir īsts tikai tas, kam var pielikt cenu zīmi, pārdot vai nopirkt. EGO visa dzīve sastāv tikai no darījumiem. Pret EGO nevajag uzsākt cīņu, tas ir bezjēdzīgi. EGO nedrīkst ļaut ietekmēt mūsu izvēles, sirdij vienmēr jābūt pirmajā vietā.

Protams, vēl viens faktors, kas traucē pārmaiņām, ir tas, ka mēs gribam komfortu, drošību un pārmaiņas vienlaicīgi, bet tas jau ir cits stāsts, citai reizei.

Ar mīlestību,
Andis

Ja vēlaties sekot mūsu rakstiem, vai padalīties ar savu pieredzi, esiet mīļi aicināti sekot Cita Realitāte grupai. https://www.facebook.com/groups/2046743925592065/