Visa mūsu realitāte vienā rakstā

Visa mūsu dzīve, realitāte, un mūsu pieredze ir mūsu apziņas atklāšana un pieredzēšana. Visa apziņa sākot no visuma apziņas līdz pat dziļākajiem mūsu zemapziņas līmeņiem ir vienota apziņa, tātad, nedalāma, bezgalīga atklāšana, un pieredzēšana. Tā, kā es nevaru aprakstīt neko bezgalīgu, es mēģināšu to primitīvi sadalīt, vadoties no savas pieredzes (mācoties no Tibetas viedajiem, Amazonas šamaņiem, un balstoties uz simtos skaitāmām Ajavaskas rituālu pieredzēm) Šo sadalījumu, vēlos jums dot, tikai kā orientieri, lai katrs atrastu savu šībrīža evolūcijas punktu, un varētu noorientēties par tālākajām izvēlēm, un arī saprast, kas vada jūsu izvēles. Pirms sāku, vēlos atgādināt, kā šis ir mans redzējums, mana pieredze, un tātad mana patiesība, ja jums ir savādāks redzējums, jūs esiet vairāk, kā mīļi lūgti, padalīties ar to.

Es sadalīšu mūsu apziņas “ceļojumu” septiņos, ļoti vispārinātos līmeņos, un sākšu no paša zemākā, jeb no tādas apziņas formas, ko mēs varētu apzīmēt, kā VIEDOKLIS. Tā ir virspusēja automātiska uz EGO balstīta apziņa, kur mēs visu dalām labajā un sliktajā, gan cilvēkus, gan notikumus, gan savu dzīvi, kā tādu, balstoties uz mūsu uzskatiem, kā vajadzētu būt. Un līdz augstākajai formai EMPĀTIJAI, kurā nav vērtēšanas vai tiesāšanas, bet jebkāda viedokļa vai cilvēka, vai situācijas izpratne no vienotas, un sabalansētas apziņas. Saprotamākā veidā izsakoties, mēs zemākājā apziņās formā redzam cilvēka ļaunās rīcības un nekrietnos darbus, bet augstākajā apziņas formā spējam izprast, ka tās var būt sekas jebkam, sākot no vecāku alkoholisma, kāda fiziska defekta bērnudārzā vai mazākās klasītēs, par ko tika izsmiets vai atgrūzts, līdz pat iepriekšējo dzīvju rīcības sekām.

Nu ko, sākam.

1. Apziņas forma balstīta uz četrām izvēles iespējām, katrā dzīves brīdī. Tā, kā pirmās divas izvēles ir saglabāt dzīvību, vai nē, bet to mēs darām instinktīvi, tātad patiesībā tā ir balstīta uz divām izvēlēm, vienmēr pieņemt vienu no divām iespējām. Vai palikt kopā ar kādu cilvēku, vai nē. Vai pamest darbu, vai palikt utt. Šajā apziņas līmenī mēs neapzināti vadāmies no vēlmēm iegūt baudas un izvairīties no ciešanām. Ja mēs saņemam to, ko gribam, un spējam izvairīties, no tā, ko nevēlamies, tad mēs esam visnotaļ apmierināti. Ja mēs vairāk nesaņemam, ko gribam, bet piedzīvojam to, ko nevēlamies, mēs piedzīvojam stresu, kļūstam nomākti un krītam depresijā. Šajā līmenī mēs ļoti smagi pārdzīvojam jebkādus zaudējumus, gan tuvu cilvēku, gan materiālos, gan vienkārši neveiksmes, jo mums trūkst izpratnes par lietu kārtību. Šajā apziņas līmenī, mēs uzskatām, ka dzīve ar mums notiek, ka tā mums, kaut ko nodara, soda vai apbalvo. Šajā līmenī, mēs pilnībā ticam karmai, liktenim, tā kunga gribai, vai jebkam, ko mēs nesaprotam, vai neapzināmies. Šajā līmenī tiek izspēlēti visi psiholoģijā apzinātie cilvēku tipi, sākot no varmākas līdz cietējam, un no glābēja līdz upurim. Tātad, laba psihologa palīdzība, ne vienmēr ir zemē metama. Šajā līmenī mūsu bailes no nāves ir viens no noteicošākajiem mūsu izvēļu motivātoriem, jo mēs vēl neizprotam mūsu evolūcijas nepārtrauktību.

2. Apziņas līmenis, kurā visam iepriekšminētam klāt nāk izpratne par savu atrašanos laikā, par cēloņiem un sekām. Mēs spējam izanalizēt, kādas mūsu izvēles ir novedušās tādā situācujā, kādu piedzīvojam pašlaik, vai tā būtu laba, vai slikta, un mēs mēģinām mācīties un pilnveidot tās izvēles, kuras mums ir nesušas vēlamo rezultātu, un vairs neatkārtot tādas izvēles, kuras nesniedz mums vēlamo pieredzi vai rezultātu. Šajā līmenī primitīva eksistēšana un iegribu piepildīšana, vairs nav primāra, mēs vēlamies savā dzīvē arī kvalitāti un izaugsmi. Mēs sākam mācīties, kaut ko jaunu, apmeklēt pašizaugsmes kursus, nodarboties ar jogu, vienvārdsakot, mēģinām darīt visu, kas mūsuprāt padara mūs labākus. Darbs par minimālo algu, kurā mēs gaidām piektdienu un algasdienu, vairs nešķiet iederīgs mūsu jaunajā izpratnē. Mēs sākam veidot kaut ko savu, mēs viļamies, ciešam sakāves, krītam, bet atkal ceļamies, jo mums ir mērķis, motivācija un augstāka vīzija. Šajā līmenī mēs spējam cienīt un turpināt seņču tradīcijas, ieguldīt bērnos un mazbērnos, jo sākam apzināties, ka esam arī mūsu seņču izvēļu un pieredžu summa, un redzam nākamajās paaudzēs savu turpinājumu. Nāve vēl joprojām ir smags pārbaudījums, bet mēs apzināmies, ka daļa no mums turpināsies caur nākamajām paaudzēm. Karma, liktenis vai tā kunga griba, vēl joprojām ir liela daļa no mūsu apziņas, be ne vairs, kā neizbēgams sods, bet kā izskaidrojums tam, ko vēl neapzināmies.

3. Šis apziņas līmenis ir laikam visgrūtākais, no kura mēs bieži krītam atpakaļ, un vēlamies atgriezties komfortablā ilūzijā, nevis stāties pretī “saviem dēmoniem” Šaja līmenī mēs sākam atcerēties savu saikni ar ar savām augstākajām apziņas formām, lai arī kā mēs sev tās nosaucam, par saviem dvēseles aspektiem, par savu dievišķo būtību, savu augstāko ES, visi apzīmējumi ir pareizi, jo mēs tāpat tos koncetualizējam atbilstoši mūsu izpratnei. Mēs sākam izprast savu nedalāmību, un mijiedarbību ar planētu, ar dabu un visumu. Šajā līmenī, mēs sākam balansēt mūsu EGO un mūsu “dievišķumu”. Tagad EGO, kas komfortabli vadījis mūsu dzīves sāk rādīt savu īsto “dēmonisko” dabu, un mēs saprotam, ka EGO ir visas viltus maskas, kuras mēs valkājām, visas iluzorās domas, kuras mēs par sevi domājam, par mūsu sociālo statusu, par mūsu vērtību utt. Šis nav komfortabls posms mūsu apziņas izzināšanā, jo tā vairs nav meditēšana uz “gaismu”, pozitīvā domāšana, gaļas neēšana, vai kristālu nēsāšana kabatās. Šis ir frustrāciju, un nebeidzamu sabrukšanu laiks, šis ir laiks, kad mēs dodamies savā visdziļākajā tumsā, lai dziedinātu to. Mēs nevaram pagriezt muguru savai “tumsai” un doties uz “gaismu” Vai nu mēs esam veseli, dziedināti un vienoti un nostājamies taisnu muguru savā patiesajā būtībā, brīvi no apkārtējo domām un vērtēšanas, vai turpinām savu garīgo izaugsmi tikai savā prātā. Šīs ir vienas no lielākajām EGO lamatām. Nezinu nevienu, kurs būtu izvairījies, no “garīguma EGO” ceļiem, jo visas “viltus gaismas” projekcijas un ilūzijas ir mūsos imprintētas tūkstošiem gadu, un tas ir vieglākais ceļš, tāpēc nevienam neizdodās no tā izvairīties, bet īstenībā mūsu brīvības atslēdziņa ir mūsu pašu noslēpta, mūsu pašu dziļākajā “tumsā” aiz durvīm, kuras sargā visbriesmīgākais “dēmoniskais pūķis”, kas ir mūsu bailes no patiesības un brīvības. Aiz šīm durvīm ir vislielākā mūsu balva, tā ir mūsu pašu IEKŠĒJĀ GAISMA, MŪSU PATIESĪBA. Viss pārējais ap mums ir tikai viltus “tumsas” un viltus “gaismas” ilūziju spēle. Šis posms nav brīvdienu seminārs, vai pašizaugsmes kursi, šis ir lielākais iekšējais ceļojums mūsu ilūziju un “tumsas” apziņu līmeņos. Šis ir ļoti šamanisks pašatklāsmes un izdziedināšanās ceļojums. Pieredzējušā šamaņa klātbūtne ir pat ļoti vēlama, jo viss, šis ceļojums ilgst gadus, un bieži mēs iesaistāmies neauglīgās cīņās paši ar sevi un vairs nespējam, ne apstāties, ne noorientēties. Protams, mēs nevaram pazust, vai arī zaudēt cīņā, jo mēs esam bezgalīgi esoši un šī ilūzija ir laicīga parādība, bet vienalga ir labi izvairīties no nevajadzīgām cīņām un ciešanām. Labs šamanis jums vienmēr palīdzēs situāciju izprast nevis uzvarēt. Uzvara neko mums nedod, jo patiesībā mēs cīnāmies paši ar savu apziņu, tātad, ja mēs domājam, ka esam uzvarējuši kādu “dēmonu” tad kāda mūsu apziņas daļa ir zaudējusi, un viss sākās no gala. Šajā līmenī mēs saprotam, ka karma vai liktenis, kā ierobežojums bija tikai mūsu apziņas daļai, kura bija “inficēta” ar EGO un karma pārtop par balansējošu un harmonizējošu instrumentu. Šajā līmenī nāve ir eksistējoša, bet kā robeža starp apziņas realitātēm, kuru mēs vēlamies atlikt pēc iespējas tālāk, jo vēlamies sev vairāk laika, lai dziedinātu savu apziņu, savu dvēseli no šajā ilūzijā piedzīvotajām traumām.

4. Apziņas līmenis, kurā mēs beidzot patiesi izprotam brīvības, beznosacījuma mīlestības, un patiesas izdziedināšanās būtību, šī ir apziņas ceļojuma daļa, kurā labprāt uzkavējamies, lai gan šis stāvoklis ir ļoti skumjš, bet vienlaikus arī ļoti svēts un svinīgs. Šis ir lielas raudāšanas laiks, jo mēs izdziedinām sevī visas mūsu apziņas daļas, kuras mēs noliedzām vai nemīlējām, un visas šīs mūsu noliegtās daļas nesa sevī ļoti lielas skumjas, un tās mēs izraudam. Šī ir visdziļākā sevis dziedināšana un iemīlēšana. Šai mīlestībai vairs nav nekā kopēja ar to kuru mēs pieprasījām līdz šim no apkārtējiem. Šī ir mīlestība, kuru mēs vēlamies dot visai pasaulei, šī ir mīlestība bez tiesāšanas, bez šķirošanas labajā un sliktajā, bez nekādiem nosacījumiem. Šajā stāvoklī karma vairs nepastāv kā opcija, jo primārā vēlme vairs nav iegūt, bet dot un dalīties. Karmas vietā tava “Dievišķā būtība” pati nedaudz piekontrolē tavas izvēles, tīri caur intuīciju, jo mēs joprojām eksistējam kopējā egoistiskā kolektīvajā apziņā, un esam pakļauti daudziem ārējiem faktoriem, uz kuriem vienkārši negribās reaģēt “dievišķi” Sevis apzināšanos, paškontroli, savaldību un citas savas kvalitātes mēs vēl jorojām izkopjam sevī. Nāvi mēs uztveram, kā mīļu atgriešanos mājās pašam pie sevis, bet vēlamies atlikt, jo vēlamies šādu dziedināšanu sniegt visiem savie mīļajiem un tuvajiem.

5. Apziņas līmenis, kurā mēs izjūtam pienākumu un atbildību, sniegt daļu no šīs dziedinošās mīlestības, šai pasaulei un cilvēcei, mūsos aktivizējās dziļi apslēpti talanti, un mēs pasaulei dāvājam dziedinošas dziesmas, mūziku, mākslu. Mēs saņemam drosmi izpaust sevi un nostāties apkārtējo priekšā, tādi, kā mēs esam, nevis tādi kādus mūs vēlās redzēt. Tas izklausās smuki, bet ir grūtāk izdarāms, nekā domājat, šī ir milzīgas drosmes un gribas izpausme. Pirmajos divos vai pat trijos līmeņos, tas bija EGO, kas tiecās pēc slavas, statusa un atdzinības, un mēs visi bijām varētāji, pratēji, dzīves mācītāji, dziedātāji un dziednieki, tikai tad mēs vēl bijām kāpurs, bet tagad jau tauriņš, kas visvairāk vēlās lidot savam priekam. Bet dziļi mūsos visos ir “misijas” apziņa, kura vēlās šo pasauli labāku. Šajā līmenī visgrūtāk ir sadzīvot ar to, ka apkārtējo cilvēku EGO jūsos redz to, no kā tas visvairāk baidās, un meklēs jebkādu iemeslu vairīties no jums, bet cilvēku sirdis tieksies pie jums, un apkārtējo iekšējās cīņas tiks projecētas attiecībās ar jums, un jūs apkārtējiem būsiet gan velns, gan eņģelis, atkarībā, kas cilvēkā konkrētājā situācijā gūst virsroku, jo jūs esat tikai, kā spogulis, kurā katrs var ieraudzīt sevi. Visa mūsu būtība vienmēr vēlās, lai apkārtējie justos labi, bet tas nevienmēr ir dziedinoši. Jāmācās visam ritēt no iekšēja miera. Vienmēr atceries kāds biji, kad gāji cauri savam iekšējam vājprātam, tas vienmēr palīdz izprast apkārtējo rīcības. Nāvi šajā līmenī mēs vairāk saistām ar mūsu dvēseles “misiju”, nospraustajiem plāniem, bet mūsos jau ir augstākas misijas redzējums, kurā nāve vairs nav kā ierobežojums.

6. Šo apziņas līmeni došu tikai, kā konceptu, jo zinu, ka cilvēka prāts šādu informāciju neapstrādā, tāpat, kā mēs redzam tikai ļoti mazu krāsu spektru, tāpat mēs uztveram noteiktu informācijas apjomu, kas ietilpst mūsu koncepta rāmīšos. Šī ir “augstākās” patiesības apziņa, kurā mēs spējam atcerēties kā mēs PAŠI radījām, šo duālisma, gaismas un tumsas, labā un ļaunā ilūziju sevis izzināšanai. Tas ir visatbildīgākais mirklis, jo mēs līdz pēdējam nespējam pieņemt, kas viss ļaunais, pret ko mēs tik sīvi cīnījāmies ir arī mūsu bezgalīgās apziņas izpausta ilūzija. Tas ir ļoti ilgs savas bezgalīgās esības izvērtēšanas periods, jo daudz ko mēs jau radījām, kad bijām zaudējuši savu “dievišķo” apziņu, bet vēl nebijām zaudējuši savas radīšanas spējas. No šīs apziņas formas arī nāk koncepts, ka viss ir VIENS, tikai mēs, nespējot ietilpināt sevī tik gradiozu apziņu, mēģinam pielāgot šo ideju, mums saprotamā formā, iedomājoties sevi, vienotu ar kaut ko mums saprotamu, un pārsvarā ar to, ko atzīstam par labu esam. Mēs spējam saprast, ka esam vienoti viens ar otru, ka esam vienoti ar planētu, dabu, varbūt vēl ar sauli un zvaigznēm, bet tā ir mūsu pašu selekcija. Viss nozīmē viss. VISS IR VIENS. Tā ka, palīdzot, kam vien spējam, mēs vistiešākā veidā palīdzam sev. Pagaidām to ir labi apzināties, izpratne nāks ar laiku. Mūsu laiks nav ierobežots, tas ir tikpat bezgalīgs, cik bezgalīgu mēs vēlēsimies šo ilūziju.

7. Apziņas forma, ir mūsu atdzimšana pašiem sevī, tāda kā mūsu “otrā atnākšana”, kad mēs esam “atguvuši” vai atcerējušies savo “organisko” vienotības apziņu. No šī apziņas līmeņa, mēs spējam izprast šo duālisma ilūziju, un būt kā daļa no risinājuma, nevis daļa no problēmas. Duālismā nevar būt risinājums pēc duālisma būtības, kā tādas. Mēs nevaram turpināt iet duālisma ceļu un cerēt, ka kļūsim vienoti. Jebkādu patiesību mēs atradīsim, duālisms mums noliks priekšā pretēju patiesību. Visa šī gaismas un tumsas cīņa, labā un ļaunā pretīm stāvēšana ir bezgalīgi ilga cīņa, un nekad nav tumsa guvusi pilnīgu uzvaru, un nekad gaisma nav guvusi pilnīgu uzvaru, ir tikai tumšāki vēstures periodi, kā globāli kari, un gaišāki periodi, tādi kā renesanses. Šī duālisma ilūzija ir bezgalīga apziņas dalīšanas “spēle”, kur viss tiek sadalīts pretējās frontēs, bet radīti apstākļi, kuros bez vienas puses nespēj eksistēt arī otra, kā sievišķā enerģija, nespēj turpināties bez vīrišķās, tumsa nespēj eksistēt bez mijiedarbības ar gaismu, un kā mēs zināsim labo, ja nebūsim zinājuši ļauno. Šī vienotības apziņas forma ļauj sevi apzināties, kā esamību kurā tiek dziedinātas un atkalapvienotas bezgalīgi ilgi konfliktējošas apziņas daļas, un viss tiek atgriezts harmonijā, vienotībā un neduālismā. Mēs vairs neuzskatām sevi par situācijas, vai šīs ilūziju maticas upuriem, kurus kādam jānāk glābt, bet mēs apzināmies, ka mēs arī esam šis “glābiņš” vai risinājums. Mēs šajā ilūzijā, vienkārši esam aizmirsuši, ka viss sliktais, pret ko mēs cīnāmies, ir radīts no mūsu pašu apziņas un enerģijas, gan mūsu pašu iekšējos konfliktos, gan globālos. Ir vienalga, vai mēs cīnāmies pret kādu problēmu, vai par, mēs atbalstām tās eksistenci. Šis apziņas līmenis, vairs, nav par cīņu, nekādā veidā vai formā, tā ir tīra apzināšanās, ka mēs ciešam tikai no tā ko sev un citiem radām. Mēs saprotam, ka esam bezgalīga, “organiska” apziņa, un kāda šīs apziņas daļa ir “iesprūdusi” un aizmigusi sājā duālisma ilūzijā, un kuru vajag “atmodināt” izdziedināt un atgriezt “mājās”

 

MĒS PAŠI ESAM TIE, KURUS MĒS GAIDĪJĀM KĀ GLĀBŠANU❤️.

Ar mīlestību
Andis ❤️